Ieskats vēsturē

Primitīvajās kultūrās mūzika bija kā rituāla sastāvdaļa ar dziedniecisku nozīmi. Senās Ēģiptes, Persijas, Izraēlas un agrīnās antīkās Grieķijas laikā mūzikas dziedniecība saprasta maģiski mistēriskā veidā, bet jau Pitagora skolas (ap 500 g. pr. Kr.) priekšstatos tā kļūst par racionālu zinātni. Pitagors pieņēma, ka Daba ir pēc harmonijas un skaitļu principiem kārtots kosmoss, un mūzikas pamatā esošās harmonijas un skaitļu elementi veido vispārējus terapeitiskus principus, ka atjauno izjaukto harmoniju un rada psiholoģisku proporcionalitāti. Vēlākajos laikos ir radusies specifiskā afektu mācība, kas noteiktas skaņkārtas saista ar afektiem. Aristoteļa izpratnē mūzika ir audzināšanas, garīgas tikumības un katarses līdzeklis.

Viduslaiku kristīgajā pasaulē antīkajām teorijām par mūzikas dziedniecisko dabu gandrīz nav pievērsta nekāda uzmanība. Pastiprināta interese par to atdzimst tikai vēlīnajos Viduslaikos un Renesansē. Tā tiek minēta kā antīkās mūzikas terapijas forma – Ficinus (1453. – 1499) darbs „De vita triplici“, kur ieteikts: melanholiskam pacientam jāārstē sevi, spēlējot ģitāru un dziedot.

17.,18. gs. rodas jauni mūzikas terapijas virzieni. Piemēram, Jatromūzika, ko ietekmējušas franču filozofa R. Dekarta idejas. Visiem šī virziena pārstāvjiem kopīga ir mūzikas iedarbības mehāniska interpretācija. Mūzikas iedarbība balstās uz gaisa svārstību pārnesumu uz asinīs plūstošo “spiritus”, kas ir starpnieks starp miesu un dvēseli, vai arī, piemēram, nervu šķiedru sasprindzinājuma normalizēšanu ar gaisa svārstību palīdzību.

Romantiskās medicīnas ideja (18.gs 60.g. – 19. gs. s.) ir šāda: ķermeniskās slimības ir psihisko procesu sekas, tātad mūzika, ietekmējot psihi, iedarbojas arī uz fiziskajām norisēm cilvēkā.

19. gs. beigās veidojas „psiholoģija uz dabas zinātņu pamata” (t.i. fizioloģiskā psiholoģija)  Pētījumos atklāj izmaiņas pulsa frekvencē, asinsspiedienā, skābekļa patēriņā, muskuļu sasprindzinājumā u. tml., kas rodas mūzikas ietekmē. Šīs veģetatīvās reakcijas interpretē kā psihisko pārdzīvojumu parametrus.

Pitagora ideju renesanse izpaužas A. Pontvika (1948.,1955.,1962.) darbos, kurš ir viens no modernās mūzikas terapijas radītājiem Eiropā. Viņa ideja: mūzika ir Pasaules likumību proporciju atspulgs. Baha mūzikas kosmiskā harmonija, viņaprāt, palīdz atjaunot psihisko harmoniju.
Mūsdienās interese par mūzikas terapiju stipri jūtama pēc II Pasaules kara: parādījās mūzikas terapijas nodaļas dažādās klīnikās, mūzikas terapeitiem izglītošanas iestādes, profesionālās apvienības un dažādas organizācijas.

1944. gadā sākās mūzikas terapeitu izglītošana Mičiganas universitātē, bet 1946. gadā Kanzasas universitātē ASV. 1950. gadā Kanzasā dibināta vecākā un lielākā Nacionālā mūzikas terapijas asociācija (National Asocation for Music Therapy) ASV.

Eiropas Mūzikas terapijas Konfederācija (EMTC) dibināta 1990. gadā. Pašlaik tās sastāvā ir 19 Eiropas Savienības valstis, vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis un Izraēla. Katru valsti prezentē individuāli pārstāvji, kuri ir atbildīgi par mūzikas terapijas darba organizēšanu savā valstī. 23 delegātus izvirza nacionālās profesionālās organizācijas/ asociācijas. Latviju kopš 2005.gada pārstāv Mirdza Paipare. EMTC mērķis ir izveidot Eiropas mūzikas terapeitu reģistru, atbilstoši universitātes bakalaura vai maģistra līmenim, kas radītu iespēju salīdzināt studiju standartus. Šobrīd visā Eiropā ir vairāk kā 60 oficiālas mācību iestādes, atbilstoši Boloņas konvencijai. EMTC izveidoja Eiropas pētījumu reģistru (ERR), kas ir izstrādāts un regulāri tiek atjaunots. Pēdējās ERR aptaujas publicētas 2001. un 2004. gadā un tās ir pieejamas CD ROM formātā Vitenes Herdeckes universitaātē Vācijā vai mājas lapā www.musictherapyworld.net.