ATVAINOJAMIES PAR IERAKSTA KVALITĀTI, DIEMŽĒL TEHNISKU IEMESLU DĒĻ VIETĀM IR GRŪTI SAPRAST. PATEICAMIES ARALDAI PAR SAPRATNI UN ATBALSTU. PALDIES PAR TAVU STĀSTU, TAVU DEVUMU MŪZIKAS TERAPIJAS ATTĪSTĪBĀ!
“Mūzika man ir kā māte, kura mani nomierina, palīdz, atbalsta, uzklausa, uzmundrina, izklaidē un rūpējas par mani. Dažreiz ļauj lepoties un lutina, citreiz atkausē sirdi. Manuprāt cilvēka dvēsele ir kā izskalots dzintars un visu dzīvi tas jāpulē un jāslīpē, lai tas mirdzētu un mūzika to dara lieliski. Mūzikā es attīros, uzlādējos un atgūstu spēku un enerģiju.
CEĻŠ UZ MŪZIKAS TERAPIJU.
1966. – 1985.
Piedzimu 1966.gada 15.septembrī Aizputē. Līdz 15 gadiem dzīvoju Rucavā, tad Liepājā. Esmu Aralda. Vārdu man noskatīja no V. Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kur ir Esmeralda, saīsinot un pamainot burtu tiku pie sava vārda. Ne tikai sava vārdadēļ saņēmu daudz uzmanības, bet arī tādēļ, ka jau no mazotnes pēc dzirdes klimperēju uz klavierēm noklausītas, tajā laikā populāras dziesmu melodijas. Mājās klavieres nebija, taču mamma strādāja bērnudārzā par pavāri, tā kā bieži iešmaucos grupā, kur bija klavieres. Kādā mūzikas nodarbībā mācoties tautasdziesmu “Pieci kaķi””, es esot sākusi raudāt, jo bijis kaķu žēl. Kad nekādi nav varējuši mani nomierināt, skrējuši uz virtuvi pēc Ilgas, lai nāk meitu nomierināt. Desmitajā dzimšanas dienā krustvecāki uzdāvināja man bērnu akordeonu. Toreiz ciemiņiem nospēlēju “Pie dzintara jūras”. Dziedāt arī man patika, bija tāda populāra Goldšteina dziesma “Deviņvīru spēks”, ko ar lecamauklu rokās (tas man bija mikrofons) dziedāju traktora piekabē, citi bērni bija sasēdināti kā klausītāji. Skolā tāpat turpināju spēlēt, mūzikas skolotāja bija man parādījusi kā spēlēt suņu polku un tad gandrīz visai klasei tā bija jāmāca. Patriotisko dziesmu konkursā, pēc dzirdes savai klasei spēlēju dziesmām pavadījumus. Skolas laikā uzsāku iet klavierpulciņā (brauca no Liepājas skolotāja) to atceros kā šodien, skolotāja nospēlēja priekšā un rādīja pareizos pirkstus ar kuriem jāspēlē, tad lika man, es protams pēc dzirdes nospēlēju, bet pirksti taču nepareizie, nespēlēju pēc notīm, bet to, ko dzirdēju.Tā arī mūsu sadarbība beidzās. Mamma dziedāja korī, tāpēc daudz laika pavadīju kora mēģinājumos, zināju no galvas visu repertuāru. 1980. tiku paņemta līdz uz dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Iespaids milzīgs, gājiens cauri Rīgai, lielā kopkora skanējums! Mūzika jau bija mani apbūrusi un kad pēc 8. klases iestājos Em. Melngaiļa mūzikas vsk. kordiriģentos, tad viss sākās pa īstam, sāku beidzot apgūt notis. Man vajadzēja tikt līdz un pieraut pārējiem, kuri stājās ar bērnu skolas sagatavotību. Jāpateicas skolas direktoram Valdim Vikmanim, ka tajā laikā deva lauku bērniem iespēju mācīties.
1985. – 1998.
Pēc mūzikas skolas atstrādāju obligātos trīs gadus Vērgalē. Ieņēmu visus amatus ko laukos kvalificēts mūziķis var. Bērnudārza muzikālā audzinātāja, mūzikas skolotāja pamatskolā, kultūras nama direktore, kā arī pati vadīju sieviešu un bērnu ansambļus. Arī nodibinot jauniešu deju kolektīvu “Vērgalīte”, kuri dejo vēl šodien un jaukto kori. Es biju palīgs kordiriģentam Egilam Ķepītim. Visiem dalībniekiem uzšuvām tautas tērpus un 1990. gadā aizvedām Vērgales dejotājus un kori uz dziesmu un deju svētkiem Rīgā.
LIEPĀJA. Tomēr alkas pēc zinībām un vēlme kļūt par skolotāju, saprotot, ka bez augstākās izglītības neiztikt, atgriezos Liepājā. Sākās neatkarības laiki, iestājos Liepājas Pedagoģijas augstskolā klātienē Mirdzas Paipares vadītajā mūzikas skolotāju programmā mācīties par pirmskolas mūzikas skolotāju. Tajā laikā apprecējos, studējot piedzima trīs bērni. 1996.gadā Latvijas Universitātē ieguvu Pedagoģijas Maģistra grādu. Šobrīd bērni jau katrs savā dzīvē, esmu vecmāmiņa trīs mazbērniem. Manu mūzikas ceļu turpina jaunākā meita, kura pabeidza Mūzikas Akadēmiju un šobrīd strādā Mārupes bērnu mūzikas skolā.
1996.gada 22.janvāra vietējā laikrakstā “Kurzemes vārds” izlasīju rakstu par Minhenes funkcionālās diagnostikas speciālisti, bērnu ārsti Aiju Kauliņu un mūzikas skolotāju,kuras atgriezušās no Vācijas ar jaunām, inovatīvām zināšanām. Rakstā pirmo reizi izlasu parmūzikas terapiju, un to, ka Vācijā par mūzikas terapeitiem strādā profesionāli mūziķi paralēli savam darbam mūzikā. Tā es aizgāju pie Aijas Kauliņas. A. Kauliņa bija nodibinājusi sabiedrisko organizāciju Saules stars, tur bija telpas, kurās sāka darboties interdisciplinārais bērnu attīstības centrs (IBAC). Tika atvērts Montesori kabinets, toreiz tas bija vienīgais Liepājā. Tur sāku strādāt kā mūzikas skolotāja, klavieres sākumā nebija, tās iegādājās vēlāk, tāpēc strādāju ar balsi. Uz centru nāca mammas ar zīdainīšiem un mazuļiem, mācījāmies pirkstiņrotaļas, šūpuļdziesmas, gājām rotaļās, svinējām ziemassvētkus, lieldienas. A. Kauliņai bija buklets par mūzikas terapijas maksas izglītības iespējām Vācijā, kad redzēju cik tas maksā, bija skaidrs, ka braukt mācīties nav reāli. 1998. gadā pienāca ziņa, ka Liepājas Pedagoģijas akadēmijā lasīs lekciju par mūzikas terapiju praktizējošs mūzikas terapeits no Vācijas Dr. rer. Medic. Reiners Hauss.
MŪZIKAS TERAPIJAS ŠŪPULIS – LIEPĀJA.
1998.-2007.
Aizgāju uz akadēmiju. Ko Reiners Hauss rādīja un stāstīja man bija kā atklāsme. Esmu jau teikusi, ka mana bija intuīcija(esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka intuīcija mums ir sestā maņa) un tā nepievīla, par to, ka mūzika var palīdzēt un dziedināt, ne tikai kalpot augstai mākslai, bet arī tiem, kuriem nav paveicies – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bērniem, kuri nespēs apmeklēt ne parastu skolu, ne mūzikas skolu. Lekciju kursi atkārtojās, kamēr pakāpeniski dzima ideja par mūzikas terapijas profesijas ieguves iespējām tepat Liepājā. Morālu atbalstu sniedza Tālivaldis Vēsmiņš, Kārlis Dobelis, Gunta Smiltniece, Rotari klubs, Wolfagena centrs (vēlāk mums ziedoja datorus un printeri). Finansiālu atbalstu solīja R. Hauss no Vācijas puses, taču bija nepieciešama sabiedriska iniciatīva – nevalstiska organizācija NVO, vajadzēja iesaistīt sabiedrību, piesaistīt interesentus. Pēc kursiem bija aicinājums pulcēties un visu apspriest. Es aizgāju. Abas ar Mirdzu Paipari spriežam ko darīt? Mirdza saka, ka viņai tam nav laika. Tā tas sākās. 2000.gadā nodibinājām Mūzikas terapijas fondu (MTF). Sākām popularizēt mūzikas terapiju, rakstījām avīzei, organizējām labdarības koncertus baznīcā un Latviešu biedrības namā, vācām līdzekļus mūzikas instrumentu iegādei. Sākās Eiropas projektu laiki, gan NVO, gan augstskolām, sākām tos rakstīt. Kad, 2001.gada Leonardi da Vinci ārzemju prakses un stažēšanās projektā ar nosaukumu ”Mūzikas terapijas studiju programmas iedibināšana LPA” bija vajadzīgs ārzemju sadarbības partneris, R. Hauss noorganizēja Vitenes Herdeckes Universitātes Datelnas bērnu un jauniešu klīnikas atbalstu. Tā mēs ar M. Paipari tikām uz pusmēnesi vērot un hospitēt mūzikas terapiju Vācijā. Tur apmeklējām arī bērniem ar autismu dienas centru, bijām liecinieces tam, kā Reiners panāk kontaktu ar jebkuru bērnu, tik daudz pieejas, metodes un paņēmienus redzējām, iespaidi izcili, skatoties jau šķita viss tik vienkārši. To tik saprot, kad pašam jāsāk strādāt. Pieredzēt, kā panākt, lai bērns paceļ roku un ir motivēts atbildēt uz bungām. Kad pirmais sitiens notiek, bērns jau ir terapeita rokās un sākas brīnums. Abi improvizē un sarunājas ar mūzikas palīdzību! Uzzinājām, ka pēc Nordoff/Robbins metodes mūzikas terapijas studijas Vācijā ilgst 2 gadus, studenti praktizējas medicīnas iestādēs, vienlaicīgi izstrādā zinātniskos darbus mūzikas terapijā. Galvenā atziņa par topošo mūzikas terapeitu mācību metodēm tika minētas spējas uztvert un prast analizēt dzirdēto, just empātiju, kā arī brīvi improvizēt vokāli un instrumentāli. Pārbraucot mājās savu pieredzi publicējām laikrakstā “Izglītība un kultūra” rakstā ”Mūzikas terapija Vācijā. Bet pie mums?” /2001.gada 6.12./
Mūzikas terapijas programmai LPA zaļo gaismu dod 2002.gadā es ar savām docentēm sēdos vienā skolas solā. Studijas sākās, taču sabiedriskais darbs turpinājās, jo vajadzēja prakses vietu, sākumā tas bija A. Kauliņas centrs, kurā R. Hauss veica mūzikas terapijas sesijas. Pirmo mācību gadu mēs tikai skatījāmies un klausījāmies.
2004.gadā praksei LPA piešķīra telpas Baseina ielā 9, kur atvērām Mūzikas terapijas centru (MTC), biju par to atbildīga. Telpas bija tukšas, tās bija jāpiepilda, tika pasūtīts inventārs, vestas mēbeles. Ar trīs kuģa piegājieniem no Vācijas tika sūtīti mūzikas instrumenti, jo Latvijā vēl nebija tādas iespējas (apgrozījām apmēram 5000 latus).Vienu reizi atceros ar vīru braucām pakaļ uz Ventspils ostu pēc instrumentiem, mašīna liela, melna, redzama. Visi vārti vaļā, iebraucam ostā, izkāpjam ārā, pēc brīža skatos – kaut kādi vīrieši formās apstājas apkārt un saka, ka esam arestēti! Sāku skaidrot kas par lietu, nē nekas nemainās, vedīs rakstīs kaut kādus aizturēšanas papīrus. Man uz rokas pavadzīmes ar Reinera slimnīcas rekvizītiem un numuru, es tad atjēdzos un saku, lai pazvana uz Vāciju un jums paskaidros, kas esam un ko mēs te darām. Pagāja pāris minūtes, mūs palaida, savācām instrumentus un braucām mājās.
2004.gadā ar M. Paipari uzrakstījām projektu, lai apmeklētu 6.EMTC organizēto kongresu Somijā Jyvaskilā,bija nepieciešams piesaistīt vietējos sponsorus, jo bija vajadzīga dalības maksa. Atkal skriešanas, iesniegšana, posteru teksta tulkošana, izgatavošana. Somijā prezentējām mūzikas terapiju Latvijā. Kongresā satikām arī Aleksieni Vilmanti no Lietuvas.
2005.gadā tika noorganizēta 1.Starptautiskā Mūzikas terapijas konference, kas izraisīja milzīgu rezonansi visā Latvijā. Mums no prezidentes Vairas Vīķes Freibergas bija atsūtīta apsveikuma vēstule, kuru man bija tas gods nolasīt. Tā kā šogad jūlijā 2. konferencē, cerams veiksies tikpat labi. Tā paša gada rudenī 24.novembrī reģistrējamies kā biedrība
“ Latvijas mūzikas terapijas asociācija”.
2006./07. ieguvām veselības aprūpes maģistra grādu un bija klāt arī izlaidums. Bijām apvienotais kurss, jo bija jāgaida programmas apstiprināšana. Tālāk sekoja mākslu terapijas asociācijas dibināšana (LMtaa) ar četrām specializācijām.Apvienojotiesaktīviem un talantīgiem cilvēkiem nozare tika vesta kalnup. Kristīne Mārtinsone ar spēcīgo komandu, kuras rezultātā tapa zinātniski izdevumi, gan RSU mūzikas terapijas programmas vadītājas Janas Duhovskas pienesums. Protams, joprojām turpinās Mirdzas Paipares devums ar trīs mūzikas terapijas apkopojuma grāmatām, es pat teiktu ābecēm, man šīs grāmatas ir pie rokas ikdienā no kurām mācos un smeļos pieredzi.
DARBS PSIHIATRIJĀ.
2005…joprojām
Beidzot studijas kvalifikācijas eksāmenā pie R. Hausa bija jāvelk biļetes, kurās bija dots gadījums un jārāda kā strādātu. Tagad saprotu, ka tas bija kā priekšvēstnesis. Es izvilku biļeti ar tekstu – 40 gadus vecs vīrietis, depresijas pacients. Zaudējis darbu, šķīries no sievas, sūdzības par nespēku, dzīvesprieka zudumu. Pasniedzējs pats iejutās pacienta lomā (man protams rokas trīc), aicinu “pacientu” pie bungām un uzsākām muzikālo sarunu…
Tadkādu dienu man zvana no Liepājas VSIA “Piejūras slimnīca” psihoneiroloģiskās klīnikas psihiatre Jeļena Džicēviča – Žemaite, esot lasījusi mūsu rakstus avīzē par mūzikas terapiju, laipni aicina pie sevis apskatīties slimnīcu, dod mums iespēju praktizēt. Mēs turp aizgājām. Telpas moderni izremontētas, paliela istaba ar klavierēm, mūzikas centrs. Pagāja laiks, protams, pirms izlēmu, jautāju, kura tur ies strādāt (Mirdza bija aizgājusi pastrādāt), bet tā kā man pateica, ka neviena neies, es aizgāju un esmu tur joprojām. Sākumā veicu brīvprātīgo darbu, tad pakāpeniski slodzei augot, slimnīca noslēdza līgumu ar mani, kā pašnodarbināto uz gadu. Katru gadu līgums bija no jauna jāpārslēdz, šādā režīmā strādāju līdz 2019.gadam. Darbs ar dienas stacionāra, nodaļu pacientiem, gan ambulatori, gan ar grupām un individuāli. Tad piesaistīja vēl bērnu nodaļu, gāju trīs dienas nedēļā paralēli darbam PII “Dzintariņš”. Varu apgalvot, ka ieguvu lielisku darba pieredzi sadarbojoties ar J. Dzicēviču – Žemaiti. Lieliska speciāliste, padomdevēja un brīnišķīga kolēģe.
2019.gada 1.jūnijā pārnācu strādāt uz slimnīcu uz pilnu slodzi. Kopš rudens slimnīcā darbu uzsākusi otra mūzikas terapeite, pārņemot manu stafeti ar pieaugušajiem pacientiem, bet es strādāju tikai ar bērniem līdz 18 gadu vecumam. Darbs pārsvarā norit individuāli, taču neizslēdzu iespēju nākotnē veidot arī grupu terapijas.
MŪZIKAS TERAPIJAS PIEREDZE
2004. – 2018.
Es uzskatu, ka mūzikas terapeitam ir jāmācās nepārtraukti, es vienmēr tiecos pēc jaunām zināšanām un citu pieredzi, jo tikai tā esmu spējusi tik ilgi nostrādāt klīniskā vidē. Pacienti nāca un gāja un ne mazums, kā jau slimnīcā un nav daudz laika domāt, bija vienkārši jādara. Bet, kad nokļūsti meistarklasēs, klausies un mācies, jo izpeld acu priekšā pacienti un gadījumi, kurus varu salīdzināt kā es darīju, jeb ko es varētu darīt vēl labāk turpmāk. Katrs pacients ir kā jauna mācību grāmata, katram jāatrod individuāla pieeja, jāsper tas pirmais solītis, lai palīdzētu. Terapeitam jābūt nevis pie pacienta, bet jābūt ar pacientu viņa sāpēs un ciešanās, un tā arī ir mūzikas loma. Mūzika ir saite, kas mūs vieno, kurā pacients nejūtas vientuļš, bet jūtas sadzirdēts, uzklausīts un atbalstīts.
Ja man jāatceras pieredzes un meistarklases, tad protams R. Hausa skola, bet bija un ir joprojām arī citi profesionāļi. Spilgtākie un īsumā:
2004.gads. Jozefa MORENO(ASV) meistarklases satricināja mūs visus ar iespēju brīvprātīgiem iziet cauri psihodrāmai, kas bija iespaidīgi, saviļņojoši un veselīgi.
2005.gads Jaako Erkilla ar Esa ALA Ruona(Somija) par mūzikas terapiju un tās studijas iespējām Somijā.
2006,2007.gads Tonijs Vigrams (Lielbritānija), kurš savā pirmajā tikšanās reizē pats sev uzdeva uzdevumu “Lūdzu nospēlēt uz klavierēm saulrietu!” un viņš apsēdās Universitātes lielajā zālē pie flīģeļa un bija….,varbūt šāds uzdevums mūzikas terapeitiem jāievieš iestājeksāmenos?…
2008.gads HEIDI FAUŠA (Šveice) – meistarklase par lomu klasteriem, darbu ar bērnu grupām, senioriem
2010.gads. ALISE PĒKA (Igaunija) – GIM meistarklase
Ilse Volframa 2011.gada Orfa meistarklases (Vācija). Tas ir pamatdarbs sensormotorikā ar bērniem, dotais CD disks šodien tiek izmantots…
Bija lietas par kurām viņa mums pašiem lika padomāt kā terapeitiem, piemēram “Kuri ir mūsu katru muzikālie dārgumi?”. Vai tās ir bērnu dziesmas, vai mūsu kāzu valsis, sākot no laimīgām līdz nelaimīgām izjūtām. Ko mūzika dara ar katru no mums? Vai mūzika mūs ieaijā, ievīsta, ietīsta…..Ja tu sevī to neizproti, kā tu to parādīsi pieredzēt pacientiem? Ilse Volframa jau tolaik mums stāstīja, ka uz terapiju atved bērnu, bet mums kā terapeitiem jāredz visa ģimenes struktūra, kur ir problēma, kādas ir savstarpējās attiecības, vai ir vai nav hiperdirektīvi vecāki, vecvecāki utt. Šeit man nāk prātā psihologa Adlera teiktais, ka ir pāraprūpēti bērni, novārtā atstāti bērni un bērni ar īpašām vajadzībām.
2012.gads TONIUSA TIMMERMAŅA (Vācija) meistarklase par sistēmisko mūzikas terapiju, kuru es individuālā darbā izmantoju gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem.
2013.gads INDRAS GUTĀNES (Austrija)meistarklase par terapeita pašrefleksiju un psihoterapijas tehnikas pielietojumu mūzikas terapijā. Katrs tikām pie darba dažādās lomās gan kā terapeiti, pacienti, novērotāji un eksperti.
2013.gadā ESA ALA RUONA UN MARKO PUNKANEN(Somija) Apmeklēju vibroakustiskās mūzikas terapijas 1. līmeņa ievadkursu. Jāteic, ka Jyvaskilā kongresa laikā šos vibroakustiskos krēslus jau redzējām, tos varēja iegādāties.
VILMANTES ALEKSIENES (Lietuva) grupu terapijas,kā arī atmiņā ir meistarklase par Konstantīnu Čurļoni.
Pēdējos divus gadus vasarā pie manis pabija Viļņas Universitātes studentes praksē, tā kā sadarbība ar Lietuvu turpinās nepārtraukti.
2018.gada Džekijas Robartas (Anglija) meistarklases Keitijas Rothas organizētajā pasākumā Ērgļos. Arī pašas K.Rothas meistarklase Spēļu terapijā bija noderīga pieredze un viņas pienesums EMTC.
Un enerģiskā tagadējā asociācijas priekšsēdētāja Jāņa Rotšteina vadībā organizētā nometne Bauskā ar Rosie Axon (Anglija) vadīto meistarklasi neirorehabilitācijā 2019.gadā un būs vēl….
ES KĀ MŪZIKAS TERAPEITE.
Kāpēc es stāstīju par bērnības pieredzi? Apzinātā vecumā jau es sāku domāt, kāpēc ir dota tā spēja no dzirdes spēlēt un atrast atbilstošos akordus dziesmām, melodijām. Kur man tas noderēs, kur es to izmantošu? Skaidrs, ka cilvēki, kas spēlē un dzied pēc dzirdes ir ne mazums. Lūk! Šodien esmu terapeite, man nav notis uz klavierēm. Ja uz terapiju atnāk pacients, pieņemsim bērns ar autismu tu viņā klausies vai tā ir kāda īdzoša skaņa vai klaigāšana, vai kādas kustības un tu sameklē tonalitāti, sāc viņu spoguļot, piespēlē viņam, noturi un sagaidi atbildi, sākas dialogs un mēs ar pacientu satiekamies mūzikā! Notis šeit nevajag.
Atmiņā nāk pirmā R. Hausa lekcija ar Paula Nordofa un Klaiva Robinsa ieskaņotu kaseti ar mūzikas terapeita improvizāciju spoguļojot bērna ar autismu Edvarda vokalizāciju, sākumā viņš tikai raud un kliedz, kamēr iesākas muzikāla komunikācija.
Atceros darba gadus bērnu nodaļā, kur strādāju pārsvarā ar uzvedības un emocionālo traucējumu pacientiem. Daudzi bērni jau tādi nepiedzimst ar izaicinošu uzvedību, tādā veidā viņi tikai mēģina izdzīvot. Uz mūzikas terapiju sākumā viņi nāk ne tikai nikni un dusmīgi, bet arī ar savu mūzikas/mūziķu favorītu listi un ar tās palīdzību man bija iespēja uzsākt kontaktu, mūzika ir saite. Īpaši, ja varēju nospēlēt dziesmas, kas viņiem tuvas un svarīgas. Pēc tam jau kopīgi dziedājām dažādas populāras dziesmas, tautas dziesmas – īpaši patriotiskās dziesmas, ziemassvētku dziesmas. Tās visas pavadīju pēc dzirdes, piemeklējot atbilstošās tonalitātes, jo nereti ierakstītās dziesmas ne vienmēr bērniem viegli izdziedāt, tās ir vai nu par augstu, vai zemu bērnu balss diapazona iespējām.
Man patīk darbs ar cilvēkiem, vai tie ir bērni vai pieaugušie, vajadzētu būt gataviem strādāt ar visiem pacientiem, jautājums varbūt ir par to, ar ko vairāk iznāk strādāt. Šobrīd strādāju ar bērniem un tas iespējams ir likumsakarīgi, jo 30 gadi pavadīti pedagoģiskajā mūzikas lauciņā pirmsskolā. Kad darbā man piedāvāja izvēlēties ar ko strādāt, tad bērniem devu priekšroku, jo bērni ir mūsu nākotne. Es esmu pieredzējusi, ka varu palīdzēt, tāpēc ir gandarījums turpināt, kā Reiners Hauss teica- pieredzēt savā mūzikas terapeita darbā BRĪNUMU – tā ir balva! Man darbā šie brīnumi ir bijuši un tā ir tā degviela turpināt.
Kādu redzu mūzikas terapiju
pēc 10-15 gadiem
Tehnoloģiju attīstība jau sniedz daudzas iespējas, redzēju kādu piemēru, kā transporta līdzeklis- zirga rati pēc 100 gadiem ir automašīna Poršē. Mūzikas terapijai pēc 10-15 gadiem būs kopēja sadarbība ar mākslas terapeitu, fizioterapeitu, logopēdu uc. Iespējams, skolās mūzikas skolotājiem pievienosies mūzikas terapeiti, jo jaunās tendences ar kompetencēs balstītu pieeju un arī iekļaujošās programmas to pieļautu. Kaut kad jau esam par to runājuši, ka mūzikas terapija varbūt būtu jāmāca mūzikas vidusskolā, to pabeidzot varētu strādāt kā terapeitu asistenti/ palīgi, citi, tad turpinātu un iegūtu Veselības Maģistru grādu augstskolā un praktizētu kā mūzikas terapeiti.
MANS NOVĒLĒJUMS
Kad Mirdza Paipare aizgāja no asociācijas valdes pr. amata, jutos pagodināta, ka mana sabiedriskā aktivitāte tika novērtēta un tiku atzīta par mūzikas terapijas pionieri. Šogad valdē esmu beigusi darboties (biju 21 gadu), iesakot un dodot vietu Dacei Stieģelei, droši varu apgalvot,ka ar savu potenciālu Dace dos pienesumu valdei, lai jums visiem veicas! Ļoti patīk jaukā ideja par tējas vakariem!
Mūzikas terapija ir mans dzīves veids un visu mūsu kopienu es uztveru kā lielu ģimeni, tāpēc novēlu katram atrast savu vietu dzīvē, sasniegt savu mērķi, jo tur, kur ir mērķis, tur ir ceļš! Paskatieties uz mani – lasīju bukletu par mūzikas terapiju, šodien esmu mūzikas terapeite multiprofesionāļu komandā! Nieka 23 gadi pagājuši, citam tas varbūt vesels mūžs, man kā viens elpas vilciens….
Aralda Bužere
Liepāja, 2021.gada 20.maijs.