Mūzikas terapija Jordānijā
Šī gada martā, kad Latviju vēl klāja sniega mākoņi, bet Tuvajos Austrumos jau bija baudāma jaunā apelsīnu raža, brīvprātīgo grupa deviņu cilvēku sastāvā devās uz Jordānijas galvaspilsētu Ammānu. Šīs grupas dalībnieces bijām arī mēs ar Keitiju, un mums šī brauciena mērķis bija tikties un atrast kopīgu valodu ar Irākas karā cietušo ģimeņu bērniem, kuri guvuši patvērumu viesmīlīgajā Jordānijā. Kā jau noprotams, mēs ar Keitiju, būdamas mūzikas terapeites, šīs “kopīgās valodas” meklējumiem bijām nolēmušas izmantot mūzikas izteiksmes līdzekļus.
Bērni, ar kuriem tikāmies, bija nelielas arābu kristiešu skolas skolnieki. Šī skoliņa tikusi izveidota tieši Irākas bēgļu bērniem, un skolas darbinieces, līdztekus audzināšanas un izglītošanas darbam skolā, uztur arī regulārus kontaktus ar bērnu ģimenēm. Pateicoties neatlaidīgam un iejūtīgam rehabilitācijas darbam vairāku gadu garumā, bērni pēc piedzīvotajām traumām ir fiziski un emocionāli atspirguši, kā arī atvērti sadarbībai un jauniem pozitīviem iespaidiem.
Mūzikas terapijas sesijas ar šiem bērniem organizējām nelielās grupās 5 cilvēku sastāvā. Grupas tika veidotas atbilstoši bērnu vecumposmiem. Kopumā strādājām ar 24 bērniem, vecumā no 7-12 gadu vecumam. Ar katru grupu realizējām divas mūzikas terapijas sesijas. Pirmajā sesijā iepazīstinājām bērnus ar skaņas veidošanas iespējām instrumentālā un vokālā izteiksmē, radot dialogus, solo posmus un ansambļu saspēles. Bērniem bija iespēja paust savas emocijas un temperamentu mūzikas valodā, gan katram atklājot savu individualitāti, gan arī uzklausot, atbalstot un atspoguļojot citus. Otrajā sesijā iepazīstinājām bērnus ar Kārļa Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnaviņas”, kura bija iztulkota arābiski. Mums ļoti palīdzēja skolas direktore un skolotāja Daulata, kura izteiksmīgi nolasīja bērniem pasaku arābu valodā. Turpinājumā katram no bērniem bija iespēja iejusties Baltā kaķīša lomā, kā arī izmantot iepriekšējā sesijā apgūtās improvizācijas iemaņas, lai skaņu valodā paustu emocijas un piedzīvojumus, ar ko pasakas galvenajam varonim notikumu gaitā bija nācies sastapties. Pēc pasakas muzikālas izdzīvošanas lūdzām bērnus reflektēt par piedzīvoto. Jāatzīmē, ka pasakas izspēlēšanā aktīvi iesaistījās visu vecumgrupu bērni, savukārt verbālajās refleksijās visvairāk ko teikt bija 10-12 gadu vecajiem bērniem. Izsaknēja atziņas: “nedrīkst visu laiku sērot”, “bēdas un pāridarījumi ir jāaizmirst”, “karalim jāmācās priecāties”, “tumšajā pilī vajag iedzedzināt visas gaismas”, “šis stāsts par Kaķīti patiesībā ir par mūsu dzīvi Irākā” u.c. Sesijas noslēgumā ar katru grupu spēlējām kopīgu mūzikas improvizāciju, kuras nosaukums izrietēja no bērnu paustajām atziņām. Vienā grupā, piemēram, veidojās grandioza saspēle, kurā no “dziļas tumsas” un drūmuma tika uzburta gaismas dzimšanas un prieka deja. Citā grupā veidojās individuālu improvizāciju kolāža, kurā bērni muzikāli un pēc tam arī verbāli pastāsīja, kā katrs savā turpmākajā dzīvē vēlētos ienest pasaulē gaismu un prieku.
Irākas bērni, kuri par savu dzimteni nu jau sauc Jordāniju, aizrautīgi un emocionāli krāsaini iesaistījās mūzikas improvizācijās, kopīgi un arī pa vienam spēlējot mūzikas instrumentus un vokalizējot. Mūsu gaidītā satikšanās mūzikā patiešām notika. Bet, ja runā par “kopīgas valodas” meklējumiem, -šeit lielu lomu spēlēja no Latvijas atvestā K. Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnaviņas”, kuras vēstījuma universālais raksturs deva iespēju arābu bērniem muzikālas pasakas formā pieskarties arī savas dzīves sāpīgajai pieredzei, transformējot to mierā, priekā un piedošanā.
Atvadoties nospriedām, ka, kaut arī dzīvojam dažādos kontinentos ar atšķirīgām tradīcijām, vienmēr paliksim draugi.
FOTO : BILLIJS LOCK
